Ledus laikmetā mēs izdzīvojām, tikai pateicoties tam, ka turējāmies kopā. Taču tagad arvien attālināmies viens no otra. Jau esam pieraduši strādāt attālināti, tikties sociālajos tīklos, nevis dzīvajā saskarsmē… Mēs gribām pabūt vienatnē, lai citi liek mūs mierā. Mēs visu gribam darīt paši un nelūgt palīdzību. Taču par šo nošķirtību un “patstāvību” mēs maksājam lielu cenu: nav acu kontakta, nav pieskārienu, nav mīmikas – un no neverbālās informācijas trūkuma smadzenes sāk darboties pret mums. Nomāktība, skumjas, nogurums… Un depresija ir klāt!
Kā tas notiek? Cīnās divas smadzeņu daļas: senākā (dzīvnieks mūsos) un jaunākā (cilvēks mūsos).
Senākā smadzeņu daļa atbild par pamatinstinktiem, bet jaunākā – par kultūru, domāšanu, zināšanām. Šodien parunāsim par pašsaglabāšanās instinktu, nomāktības un depresijas vaininieku. Ērika Antone, “smadzeņu hakere”, neiroplastikas speciāliste.