Gatavojies vēl vienam prāta sprādzienam! Dažas krāsas, piemēram, violetie toņi, patiesībā neeksistē! Mēs tās saucam par purpuru, lillā, fuksiju… Bet tās ir tikai ilūzijas!
“Kā tas var būt?” tu jautāsi. “Es taču tās redzu!”
Patiesībā viļņi, ko mēs uztveram kā violetos toņus, pieder pie zilās krāsas. Violetie toņi nerodas no īsākā (zilā) un garākā (sarkanā) viļņa sajaukuma. To sajaukumu veic tikai mūsu smadzenes!
Paskaties uz attēlu! Redzi? Violetie toņi patiesībā ir vai nu zili, vai sarkani.
Neirofizioloģija mums palīdz saprast, kāpēc smadzenes jauc kopā zilo un sarkano, kas atrodas tik tālu viens no otra. Izrādās, ka smadzeņu zonas, kas rada šīs krāsas, atrodas tuvu viena otrai un pat daļēji pārklājas!
Tātad, iespējams, madženta ir tikai sarkana, bet violetā – zila!
Bezkrāsainās Krāsas: Melnā, Baltā un Pelēkā
Balto, melno un pelēko sauc par ahromatiskajām krāsām – tās ir krāsas bez krāsas!
Kā tas ir iespējams? Kādam viļņa garumam tās atbilst?
Zinātnieki apgalvo, ka baltā krāsa smadzenēs rodas tad, kad objekts atstaro visu redzamo gaismu. Bet atceries, mēs redzam margrietiņu baltu, bet bites to redz citādi – ultravioletajā gaismā!
Mēs nekad neuzzināsim, kā bites redz balto, bet skaidrs ir viens – baltais ir saistīts ar ultravioleto starojumu.
Jau senatnē cilvēki zināja, ka baltas drēbes atstaro saules starus un tāpēc tajās nav tik karsti. Arī māju sienas tika balinātas, lai atvairītu karstumu.
Melnā krāsa ir baltās pretstats – tā pilnībā absorbē gaismu. Viss melnais pievelk gaismu un tāpēc uzkarst. Arī šo faktu cilvēce zināja jau izsenis.
Pelēka krāsa, iespējams, atstaro infrasarkano starojumu. Iespējams, ka viss, ko mēs nespējam uztvert, mūsu smadzenēm izskatās pelēks.