Kāpēc pārāk daudz informācijas var izraisīt nevis lielāku izpratni, bet gan atsvešināšanos no pasaules? Kāpēc pārmērīga jutība var kļūt par barjeru starp mums un apkārtējiem, notrulinot pat vissmalkākās izjūtas? Šajā sadaļā mēs pētīsim paradoksālo saikni starp hiperjūtīgumu un izjūtu notrulināšanos, kā arī atklāsim, kā noteiktas skaņas var palīdzēt mums atgūt savienojumu ar pasauli un cilvēkiem.
Vecāki bieži vien var pamanīt bērna pārmērīgo jutīgumu pret skaņām, rūpīgi vērojot viņa sejas izteiksmi, kas ir kā spogulis iekšējām sajūtām. Sejas nervs, kas ir atbildīgs ne tikai par vidusauss muskuļu kontroli, bet arī par muskuļiem, kas paceļ acu plakstiņus un veido mūsu daudzveidīgo sejas mīmiku, sniedz mums svarīgus pavedienus. Kad mēs esam patiesi ieinteresēti sarunā, mūsu vidusauss muskuļi instinktīvi sasprindzinās, ļaujot mums labāk uztvert sarunu biedra runas frekvences, un mūsu acis atveras plašāk, signalizējot par mūsu uzmanību un iesaisti. Pieredzējis skolotājs, vērojot bērnu sejas izteiksmes klasē, var intuitīvi saprast, vai skolēns patiesi klausās viņa teiktajā vai arī skolotāja vārdi aizslīd garām kā neuztvertas skaņas. Diemžēl daudziem bērniem ar autisma spektra iezīmēm šīs smalkās nervu saites var nefunkcionēt pilnvērtīgi, tāpēc viņi bieži izskatās vienaldzīgi – viņu sejas muskuļi ir mazkustīgi, neizteiksmīgi un it kā “atslēgti” no notiekošā.
Bērni, kuri pastāvīgi tiek “bombardēti” ar dažādām intensīvām sajūtām un atrodas nepārtrauktā “cīnies vai bēdz” režīmā, nespēj ieslēgt vai pilnvērtīgi attīstīt sociālās saskarsmes prasmes, kā arī viņiem ir grūtības mācīties saprast citu cilvēku domas un jūtas. Autistu bērnu grūtības atzīt, ka arī citiem cilvēkiem ir savas iekšējās pasaules, savas domas un emocijas, var būt cieši saistītas ar veidu, kā viņu smadzenes apstrādā sensoro informāciju. Mūsu sarežģīto sensoro sistēmu galvenais mērķis ir ne tikai uztvert apkārtējo pasauli visā tās daudzveidībā, bet arī vienlaikus aizsargāt mūs no pārlieku intensīvām un satraucošām izjūtām. Ja cilvēks ir ārkārtīgi jutīgs pret apkārtējiem stimuliem, neizbēgami attīstīsies dažādi neapzināti mehānismi, lai distancētos no apkārtējās vides, tādējādi paradoksāli notrulinot pat patīkamās un svarīgās izjūtas.
Kā klejotājnervs palīdz atvērt durvis uz saskarsmi?
Izcilais neirologs Stīvens Pordžess ir atklājis, ka noteiktas skaņas frekvences var dziļi ietekmēt mūsu nervu sistēmu, izraisot mūsos gan briesmu sajūtu, gan drošības un mierīguma stāvokli. Katrai dzīvai būtnei ir savi dabiskie ienaidnieki, un šo ienaidnieku radītās skaņas evolūcijas gaitā ir ieprogrammētas mūsu smadzenēs kā brīdinājuma signāli, kas var aktivizēt instinktīvu reakciju “cīnies vai bēdz”. Mūsu smadzenēs pastāv tieša un ātra saistība starp dzirdes sistēmu un draudu novērošanas sistēmu, tāpēc negaidīti skaļa un asa skaņa var nekavējoties izraisīt strauju baiļu vai pat panikas reakciju. Interesanti, ka laika gaitā dažas dzīvās būtnes ir attīstījušas spēju sazināties frekvencēs, kuras to dabiskie ienaidnieki nespēj uztvert, tādējādi nodrošinot sev zināmu drošību. Piemēram, rāpuļi, kuri miljoniem gadu ir medījuši vidēja lieluma zīdītājus, tostarp mūsu senčus, nespēj uztvert cilvēka runas frekvences.
Kad mēs jūtamies droši un pasargāti, mūsu parasimpātiskā nervu sistēma nomierinās un efektīvi izslēdz stresa reakciju “cīnies vai bēdz”. Kā Stīvens Pordžess ir pārliecinoši parādījis, šī nomierinošā nervu sistēmas daļa ir cieši saistīta arī ar “sociālo iesaistīšanos” jeb mūsu spēju veidot un uzturēt sociālo mijiedarbību. Tā aktivizē tos muskuļus, kas mums ļauj klausīties ar interesi un efektīvi sazināties ar citiem cilvēkiem. Šī nervu sistēma palīdz mums justies savienotiem ar apkārtējiem, jo tā regulē tās smadzeņu daļas, kas kontrolē muskuļus, ko mēs izmantojam, lai runātu, lai pielāgotu savu sejas izteiksmi atbilstoši emocijām un lai modulētu savu balss toni. Būt šajā “mierīgajā režīmā” nozīmē justies mierīgiem, koncentrētiem un spējīgiem veidot patiesu un dziļu saskarsmi ar citiem cilvēkiem.
Neirofiziologi ir pierādījuši, ka daudzi bērni ar autisma spektra iezīmēm, runas traucējumiem, mācīšanās grūtībām un aizkavētu runas attīstību, kā arī tie, kuriem bieži ir bijušas ausu infekcijas, nespēj pilnvērtīgi “uzskaņot” savu dzirdi uz cilvēka runas frekvencēm. Tas bieži notiek tāpēc, ka viņi nepietiekami efektīvi izmanto savus vidusauss muskuļus, lai dabiski mazinātu zemās frekvences. Ja zemās frekvences tiek uztvertas pārāk skaļi un intensīvi, tās var pārklāt augstākās runas frekvences, padarot šos bērnus ārkārtīgi jutīgus pret dažādām skaņām (īpaši pret pastāvīgām un monotonām skaņām, piemēram, putekļsūcēja dūkoņu vai satraucošu signalizācijas sirēnu). Ir vērts atzīmēt, ka arī veseliem cilvēkiem pārmērīgi skaļas zemās frekvences var izraisīt nemieru un diskomfortu, jo tās zemapziņā var atgādināt plēsoņu radītās vibrācijas. Bērni, kuri ir pastāvīgi “satraukti” no šādām skaņām, paliek ieslēgti savā iekšējā “cīnies vai bēdz” režīmā un nespēj aktivizēt savu sociālās līdzdalības sistēmu, kas ir tik būtiska veselīgai saskarsmei. Es uzskatu, ka, mērķtiecīgi stiprinot nervu šķiedras, kas kontrolē vidusauss muskuļus, mēs varam efektīvi samazināt hiperjūtīgumu pret skaņām un būtiski uzlabot sociālo saskarsmi, padarot saikni ar citiem cilvēkiem daudz patīkamāku un dabiskāku.
Parasimpātiskā nervu sistēma spēlē galveno lomu smadzeņu spējā kontrolēt vidusauss muskuļus. Ir novērots, ka bērniem ar autisma spektra iezīmēm, klausoties speciāli modulētas augsto frekvenču skaņas, sejas izteiksme kļūst daudz izteiksmīgāka – viņu sejas muskuļi sāk kustēties brīvāk un daudzveidīgāk, un viņi vairs tik ļoti neizvairās no tieša acu kontakta, veidojot saikni ar citiem cilvēkiem. Pārsteidzoši, ka aptuveni 50% no šiem bērniem kļūst mazāk jutīgi pret dažādām skaņām, un 22% uzrāda ievērojamu emociju kontroles uzlabojumu. Tas liek domāt, ka sociālās līdzdalības sistēma viņu smadzenēs sāk aktīvāk darboties. Skaņu terapija šajā gadījumā darbojas, jo tā atveido cilvēka balsī raksturīgo frekvenču diapazonu, palīdzot smadzenēm “pārkalibrēties” un atkal sākt pilnvērtīgi uztvert sociāli nozīmīgas skaņas.
Skaņu terapijas programma NeuroHarmonyDeep