Vai skaņas var iekļūt autista pasaulē un atvieglot viņam dzīvi? Autisma spektrs ir plašs un daudzveidīgs, un katrs indivīds piedzīvo to unikālā veidā. Tomēr skaņu terapijai ir potenciāls sniegt atbalstu un uzlabot dzīves kvalitāti daudziem autistiem.
Skaņu terapija ir pielāgota, ņemot vērā autisma specifiskās iezīmes. Bieži vien autisti ir ārkārtīgi jutīgi pret skaņām, un daudzi mūzikas instrumenti, izņemot stīgu instrumentus, var radīt viņiem diskomfortu un pat sāpes. Veidojot dziedinošās programmas, šis fakts ir ņemts vērā, tāpēc visas skaņu kompozīcijas ir radītas, izmantojot tikai stīgu instrumentu maigos un harmoniskos toņus.
Tomēr jautājums, kas dabiski rodas, ir: vai skaņu terapija var pilnībā izārstēt autismu?
Atbilde ir nē, izārstēt tā nevar. Autisms ir neiroloģiska attīstības īpatnība, nevis slimība, ko var izārstēt. Taču skaņu terapija var būtiski mazināt simptomus un padarīt autistu dzīvi vieglāku un pilnvērtīgāku – un šajā ziņā atbilde ir apstiprinoša.
Lielākā daļa autistu, kas ir izgājuši Alfreda Tomātisa skaņu terapiju, ir piedzīvojuši ievērojamus uzlabojumus dažādās jomās. Lai gan pilnīga “atveseļošanās” ir bijusi reta, daudziem ir mazinājušies traucējošie simptomi, ļaujot viņiem labāk iekļauties sabiedrībā.
Alfreds Tomātiss un viņa sekotājs Pols Modāls ir atklājuši, ka skaņu terapija sniedz palīdzību aptuveni divām trešdaļām bērnu ar autismu. Šī “palīdzība” var izpausties kā pieticīgi, bet tomēr ļoti nozīmīgi uzlabojumi. Šīs pozitīvās pārmaiņas bieži vien ļauj bērnam gūt lielāku labumu no citām terapijas metodēm un aktīvāk iesaistīties skolas, sabiedrības un ģimenes dzīvē. Bērni kļūst mierīgāki, apzinīgāki par savu apkārtni un neatkarīgāki savās ikdienas aktivitātēs. Parasti, jo jaunāks ir bērns ar autismu, uzsākot skaņu terapiju, jo labākus un ātrākus rezultātus var panākt. Regulāri ikgadējie “atbalsta kursi” ir ļoti noderīgi, un bieži vien bērni paši izrāda vēlmi “paklausīties skaņas”, intuitīvi sajūtot to nomierinošo un harmonizējošo iedarbību. Kāds bērns trāpīgi ir teicis: “Man atkal ir vajadzīga šī mūzika, lai nomierinātos no iekšpuses.”
Mana pieredze: vai vienmēr tas ir autisms?
Manā pieredzē ir bijuši gadījumi, kad bērniem, kuriem sākotnēji ir diagnosticēts autisms, iespējams, nemaz nav šī neiroloģiskā attīstības īpatnība. Jā, viņi var izrādīt neparastu uzvedību, būt noslēgti sevī, nerunātīgi, izvairīties no fiziska kontakta un baidīties skatīties acīs. Tomēr man, pateicoties manai pastiprinātajai jutībai – sinestēzijai –, ir izdevies atrast ar viņiem kopīgu valodu un saskatīt dziļākus iemeslus viņu uzvedībai.
Daudziem bērniem ar uzvedības problēmām var būt autisma spektra simptomi, bet tas automātiski nenozīmē, ka viņiem ir autisms. Galvenais simptoms, kas norāda uz autismu, ir bērna nespēja apzināties citus cilvēkus kā dzīvas būtnes ar savām domām, jūtām un pārdzīvojumiem. Īsts autists var uztvert citus cilvēkus kā nedzīvus priekšmetus savā pasaulē, kurā var nebūt nevienas dzīvas dvēseles, izņemot viņu pašu. Viņš nesaprot, ka citi cilvēki var just sāpes, prieku, skumjas vai domāt patstāvīgi. Ja šis fundamentālais simptoms nav novērojams, tad citas neparastas uzvedības iezīmes nebūt neliecina par autismu.
Autisma ģenētiskie un ārējie cēloņi: sarežģīta mijiedarbība
Autismu tradicionāli uzskata par ģenētiski noteiktu neiroloģisku attīstības īpatnību. Simtiem dažādu gēnu ir saistīti ar paaugstinātu autisma risku. Tomēr vairumam no tiem nav izšķirošas lomas, un daudzos gadījumos gēni rada tikai noslieci uz autisma attīstību, nevis garantē tā rašanos. Pat tie gēni, kas visbiežāk tiek saistīti ar autismu, ir atklāti tikai nelielai daļai autistu. Turpretī ir cilvēki, kuriem ir šie “autisma gēni”, bet kuriem pašiem autisma simptomi nekad neparādās.
Tas liecina, ka gēni var radīt bērna ievainojamību un noslieci uz autisma attīstību, bet parasti ir nepieciešama vēl ārējo faktoru kombinācija, lai šo ģenētisko noslieci pārvērstu slimībā vai attīstības īpatnībā ar izteiktiem simptomiem. Daudzi no šiem ārējiem faktoriem var aktivizēt bērna imūnsistēmu, liekot tai pastiprināti izstrādāt antivielas, kas savukārt var izraisīt hronisku iekaisumu, kas negatīvi ietekmē smadzeņu attīstību un darbību. Daudziem bērniem ar autismu ir novērojamas imūnsistēmas anomālijas vai pārmērīgi aktīva imūnsistēma. Bērniem ar autismu bieži sastopamas kuņģa un zarnu infekcijas un iekaisumi, pārtikas alerģijas (īpaši pret graudzālēm, glutēnu, piena produktiem un cukuru), astma (kas arī ir iekaisums) un dažādi ādas iekaisuma procesi.
Mans personīgais novērojums liecina, ka bērniem ar hroniskiem iekaisumiem un pārmērīgi aktīvu imūnsistēmu var būt autisma spektra simptomi, bet viņi var nebūt “īsti” autisti ģenētiskā nozīmē. Harmonizējot viņu imūnsistēmu, bieži vien ievērojami uzlabojas arī bērna psihiskās spējas un samazinās autiskā spektra uzvedības iezīmes.
Toksīni
Vēl viens būtisks autisko simptomu izraisītājs ir dažādi toksīni, kas arī var izraisīt smadzeņu iekaisumu un negatīvi ietekmēt neironu savienojumu veidošanos. Mūsdienu bērni ir pakļauti toksīnu ietekmei jau mātes vēderā. Pēc bērna piedzimšanas viņa nabas asinīs vidēji var konstatēt satraucoši lielu daudzumu – aptuveni 200 toksiskas ķīmiskas vielas. Daudzas no tām ir neirotoksīni, kas tieši kaitē nervu sistēmai. Toksiskās vielas rada stresu organismam, un to klātbūtne asinīs bieži izraisa imūnās reakcijas un iekaisumu.
Iekaisušas smadzenes nav piemērota vide jaunu un stabilu neironu savienojumu veidošanai. Tāpēc bērniem var attīstīties dažādas psihiskas un attīstības problēmas, kas var līdzināties autisma simptomiem.
Autisms nav tikai smadzeņu slimība, kā agrāk tika uzskatīts.
Es arvien vairāk esmu pārliecināta, ka tā ir visa organisma slimība, kas būtiski ietekmē arī smadzeņu veselību un darbību.
Jau 2005. gadā Džona Hopkinsa Universitātes Medicīnas skolas pētnieku grupa pārliecinoši pierādīja, ka autistu smadzenes patiešām ir iekaisušas. Pēc nāves veikta autopsija atklāja smadzeņu garozas un aksonu iekaisumu. Turklāt iekaisums īpaši spēcīgi izpaudās smadzenītēs un zemgarozas daļā – tieši tajās smadzeņu zonās, kas ir cieši saistītas ar vestibulāro aparātu (uz kuru efektīvi iedarbojas skaņu terapija). Kā jau iepriekš minēju, smadzenītes ir atbildīgas par domāšanas un smalko kustību sinhronizāciju, kas bieži ir traucēta autistiem.
Kopš 2008. gada pieci neatkarīgi pētījumi ir pierādījuši, ka lielākajai daļai autistu asinīs tiek atklātas antivielas, ko viņi ir saņēmuši no mātes organisma grūtniecības laikā. Šīs mātes antivielas var iedarboties uz embrija smadzeņu šūnām jau pirms bērna nākšanas pasaulē. Šīs specifiskās antivielas asinīs ir konstatētas satraucoši augstā procentā – 23% sieviešu, kas ir dzemdējušas bērnus ar autisma simptomiem. Salīdzinājumam, starp mātēm, kuru bērni neslimo ar autismu, šīs antivielas ir sastopamas tikai 1% gadījumu. Zinātnieki vēl pilnībā neizprot, kas tieši aktivizē šo antivielu veidošanos mātes organismā, bet pastāv iespēja, ka māte grūtniecības laikā ir bijusi pakļauta kāda toksīna vai infekcijas iedarbībai, kas ir izmainījusi viņas imūnsistēmu. Ir arī konstatēts, ka bērniem ar autismu ir augsts šo antivielu līmenis asinīs. Jautājums par to, vai vakcīnas, kas paredzētas antivielu izstrādei, var izraisīt nevēlamu iekaisumu noteiktai ģenētiski predisponētai bērnu grupai, joprojām ir aktuāls un tiek aktīvi pētīts.
Iekaisums organismā rada lielu daudzumu atkritumu. Smadzenēm, tāpat kā pārējam ķermenim, ir ātri un efektīvi jāatbrīvojas no šiem atkritumiem un atmirušajām šūnām, un šis vitāli svarīgais darbs pilnībā gulstas uz gliju šūnām (glial cells). Pēc tam gliju šūnām ir ātri jāpārkārtojas un atkal jānodrošina nepieciešamo barības vielu pieplūdums neironiem. Kad gliju šūnas ir pārmērīgi noslogotas hroniska iekaisuma dēļ, tās var pietūkt un nespēt pilnvērtīgi apgādāt neironus ar enerģiju un barības vielām. Asins pieplūdums neironiem samazinās, un to mitohondriji (šūnu enerģijas ģeneratori) sāk darboties ar traucējumiem. Galu galā daži neironi, kas vairs nesaņem pietiekamu atbalstu no savām gliju šūnām, sāk “dīkstāvi” un pārtrauc normālu darbību, ietekmējot kognitīvās funkcijas.
Kad neironi ir bojāti vai nefunkcionē pareizi, tie var turpināt aktīvi raidīt haotiskus un nekoordinētus signālus, radot sava veida “troksni” smadzenēs. Hroniska iekaisuma apstākļos, kad glijas un nervu sistēmas ir nomāktas, glutamāts (ķīmiskais savienojums, kas parasti uzbudina neironus un ir svarīgs mācīšanās procesā) var izdalīties pārmērīgi lielos daudzumos. Tas savukārt var izraisīt neironu pārmērīgu uzbudinājumu, kas var izpausties kā hiperjutība pret dažādiem stimuliem un “trokšņainas smadzenes”, apgrūtinot koncentrēšanos un informācijas apstrādi.
Ja tas ir “īsts” autisms, ģenētiski noteikta neiroloģiska attīstības īpatnība, tad skaņu terapija un citas metodes var sniegt nozīmīgu palīdzību simptomu mazināšanā un mīkstināšanā, uzlabojot dzīves kvalitāti.
Turpretī, ja novērotie simptomi ir “autisma līdzīgi simptomi”, kuru pamatā ir hronisks iekaisums organismā un smadzenēs, tad pastāv reāla iespēja panākt pilnīgu atveseļošanos, novēršot iekaisuma cēloni. Skaņu neiroplastika kopā ar tīru vidi bez toksīniem un pilnvērtīgu, iekaisumu mazinošu uzturu, ko vecāki nodrošina savam bērnam, var radīt patiesi brīnumainus rezultātus, atverot durvis uz veselīgāku un pilnvērtīgāku nākotni.
Skaņu terapijas programma NeuroHarmonyDeep