Mīļie draugi!
Reti kurš dzirdējis vārdu “sinestēzija”, jo tas ir iedzimts fenomens, kas patiešām ir liels retums: tikai vienam cilvēkam no 25 tūkstošiem piemīt šādas smadzeņu spējas. Sinestētiem maņu orgāni darbojas vienlaicīgi, un veidojas kaut kas līdzīgs krāsainai dzirdei, skanošām krāsām, skanošai ožai vai smaržīgām krāsām…
Es esmu sinestēte: cilvēka balsi es pārvēršu krāsās, pat cilvēka vārdu es izjūtu krāsainu. Cipari, burti, nedēļas dienas man ir krāsainas. Es redzu krāsās un dzirdu skaņās arī organisma problēmas, un atveseļošanās iespējas redzu kā krāsu, skaņu, garšu un smaržu.
Vai gribat uzzināt, vai jums arī piemīt sinestēzija? Tad uz priekšu! Atbildiet uz dažiem maniem jautājumiem:
Vai dzirdot vārdu citrons, iztēlojāties kaut ko dzeltenu, vai sajutāt skābu garšu, mutē saskrēja siekalas?
Runājot par apģērbu vai telpas noformējumu, vai esat teikuši “jautrās krāsas”?
Vai esat raksturojuši mūziku, kā drūmu, smagu vai gluži pretēji: gaišu un vieglu?
Vai klausoties mūziku iztēlojāties dabas ainavas vai atcerējāties notikumus no savas dzīves?
Vai raksturojāt kādu cilvēku kā gaišu, vai pretēji – smagnēju cilvēku?
Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka cilvēkam piestāv vai nepiestāv viņa vārds?
Esat noguruši? Vairs nemocīšu ar saviem jautājumiem!
Ja jūs apstiprinoši atbildējāt kaut uz vienu no maniem jautājumiem, varu jūs iepriecināt: Jūs neesat sinestēti!
Jūs esat radoši cilvēki, apveltīti ar māksliniecisku domāšanu. Taču tā nav sinestēzija!
Tās ir mākslinieciskās asociācijas un tās ir jūsu atmiņas. Sinestēts nekad neteiks, ka citrons ir dzeltens. Paskatieties uz manu zīmējumu: pie tam katrā valodā es vārdu “citrons” redzu atšķirīgi.
Sinestētam mūzika nekad neizraisīs asociācijas, jo katru skaņu viņš uztver krāsainu. Domājat, sinestētam ir viegli klausīties mūziku? Sinestētam nepatīk mūzika, jo sinestētam no mūzikas krāsām sāp galva.
Šis juceklis starp sinestēziju un māksliniecisko pasaules uztveri radies vēl 20.gs sākumā. Tagad neirologi apgalvo, ka īsto sinestēziju var noteikt nevis ar testiem par izjūtām, bet ar smadzeņu skenēšanu: tikai skenējot iespējams objektīvi novērot, kādi smadzeņu rajoni ir aktīvi vienlaicīgi. Vienkārši runājot, sinestēzija ir apvienotas izjūtas, nevis asociācijas. Šīs izjūtas visiem sinestētiem ir vienādas. Visi sinestēti uztver A burtu bordo krāsā, piektdienu – tumši zilu, ciparu 21 – dzeltenu… Jāsaka, ka es diemžēl savā dzīvē neesamu satapusi nevienu sinestētu. Būtu jauki parunāt vienā valodā.
Taču atgriezīsimies pie mūsu testa. Kāpēc es teicu, ka gribu jūs iepriecināt ar to, ka neesat sinestēti? Kas tur ir priecīgs? Kā sinestēts gribu jums teikt, ka esat laimīgi cilvēki, jo jūsu smadzenes nav tā pārslogotas kā manējas. Ja jūs kaut uz brīdi varētu paskatīties uz pasauli ar manām acīm, jūs droši vien sajuktu prātā. Bet es to visu jau uztveru kā normu, jo sisnestēzija ir iedzimts fenomens, tā man ir kopš dzimšanas. Tā ir anomālija, taču tā nav patoloģija. Tā ir sava veida paplašināta pasaules uztvere.
Iedomājieties manu ikdienu… Kad jums ir jāizvēlas, ko vilksiet mugurā, jūs vadāties no laika apstākļiem un situācijas (kurp dosieties, ko darīsiet, kādu iespaidu gribat atstāt). Laimīgie cilvēki! Kad es veru vaļā savu skapi, visas manas drēbes skan – katra kleita dzied savu dziesmu. Grūta izvēle! Es ieklausos, vai šī kleita piestāv manam vārdam? Un kā tas viss kopā saskan ar šodienu, ja, piemēram, šodien ir piektdiena?
Starp citu, vai zināt, kāda ir sinestēta mīļākā krāsa? Pelēkā! Jo pelēkā krāsa izraisa vismazāk citu izjūtu. Pelēkā krāsa ļauj man atpūsties un “justies kā cilvēkam”. Ja tā būtu mana griba, es valkātu tikai pelēkas krāsas apģērbu. Taču par prieku manam vīram Pēterim, es tomēr valkāju arī citas krāsas. Mājas halāti gan mums abiem ir pelēki!
Jums droši vien radās jautājums: “Un ko tas viss dod? Kā sinestēzija palīdz dzīvē?” Atbildēšu godīgi: “Nekā nepalīdz!”.
Ja jūs domājat, ka sinestēti var kļūt par izciliem mūziķiem vai gleznotājiem, jūs kļūdāties. Lielākā daļa sinestētu (esmu lasījusi par to) ir “kancelejas žurkas”, jo viņi nevar atrast pielietojumu savām spējām.
Taču ar mani viss ir citādi. 1990.gadā es satiku Pēteri, toreiz jau ļoti pazīstamu dziednieku. Kādā no viņa dziedniecības seansiem, kur viņš man atļāva piedalīties, Pēteris man teica: “Paskaties, kas šim mazulim kaiš”. Es nejautāju, ko nozīmē “paskatīties”, bet, uzzinot mazuļa vārdu, viņa vārdu redzēju skaņās un krāsās, un es “ieraudzīju”, ka problēma ir konkrētā smadzeņu daļā. Gribu uzreiz pateikt, ka tā nav ekstrasensorika un tā nav gaišredzība. Ekstrasensi to visu uztver citādi.
Tā sākās mans 25 gadu ilgais ceļojums uz atveseļojošiem Krāsu Kodiem. 25 gadus pa druskai krājot savus redzējumus par slimo un veselo cilvēku iekšējiem orgāniem, man izveidojās vesela sistēma, ko tagad, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, es jau varu realizēt. Un mans videoklips Nervu Sistēmai (ko, ceru, jūs noskatījāties) arī balstās uz krāsu kodiem. Vairāk par to, ko saka zinātnieki par krāsu kodu iedarbību uz cilvēka organismu, jūs varat izlasīt mūsu mājaslapā.