Reiz dzīvoja maza meitenīte vārdā Lāsma. Viņa bija ļoti jauka, bet dažreiz mazliet kaprīza, īpaši, kad bija jāpadzeras ūdens. Lāsmai parastais ūdens šķita bezgaršīgs un neinteresants. Viņa labāk lūdzās saldu sulu vai limonādi.
Lāsmas mājās dzīvoja arī ļoti gudrs un skaists kaķis vārdā Minka. Minkai bija mīksts, pelēks kažociņš un lielas, zaļas acis, kurās vienmēr spīdēja kāds noslēpums. Minka ļoti mīlēja savu mazo saimnieci, un viņai rūpēja Lāsmas veselība.
Kādu dienu Lāsmas mamma virtuvē darīja kaut ko neparastu. Uz galda viņa bija izlikusi vairākus mazus, krāsainus paliktnīšus. Tie bija koši – sarkani kā zemenes, zili kā debesis vasaras dienā, zaļi kā pavasara zālīte un vēl citās burvīgās krāsās. Uz katra paliktnīša bija zīmēti dažādi apļi un līnijas – tie bija īsti krāsu kodi!
Mamma uzmanīgi paņēma caurspīdīgu stikla glāzi un novietoja to uz viena no krāsainajiem paliktnīšiem. Tad viņa to nolika uz saulainās palodzes, kur spīdēja silti saules stari.
“Pagaidīsim pavisam nedaudz, Lāsmiņ,” mamma teica. “Saulīte palīdzēs šim ūdenim uzņemt krāsu vēstījumu.”
Lāsma ar lielu ziņkāri vēroja, kā saules stari spēlējas uz glāzes. Pagāja kādas trīs minūtes, un mamma ņēma glāzi atpakaļ. Ūdens joprojām izskatījās caurspīdīgs, bet mamma smaidīja noslēpumaini.
“Šis ūdens tagad ir īpašs,” viņa teica. “Tas ir uzņēmis zilās krāsas dziedniecisko spēku. Dzerot šo ūdeni, tu jutīsies mierīgāka un veselāka!”
Lāsma paskatījās uz glāzi un sarauca deguntiņu.
“Fui, atkal tas parastais ūdens!” viņa teica.
Minka, kura sēdēja blakus uz palodzes, lēnām piegāja pie Lāsmas. Viņa pieliecās pie glāzes un uzmanīgi paņēma mazu malku ūdens. Tad Minka pacēla galvu un skatījās uz Lāsmu savām zaļajām acīm. It kā viņa gribētu teikt: “Skaties, cik tas ir labs!”
Lāsma bija pārsteigta. Viņa nekad nebija redzējusi, ka Minka tik labprātīgi dzer ūdeni. Parasti Minka labāk izvēlējās pienu. Meitene paņēma glāzi un piesardzīgi pagaršoja ūdeni. Tas tiešām nebija tāds kā parasti! Tas šķita vieglāks un pat nedaudz saldāks.
No tās dienas Minka kļuva par īstu ūdens eksperti Lāsmai. Katru reizi, kad Lāsma nevēlējās dzert ūdeni, Minka pienāca pie viņas, demonstratīvi padzērās un tad ar savu skatienu aicināja Lāsmu darīt to pašu. Lāsma, redzot Minkas entuziasmu, ar katru reizi dzēra ūdeni ar lielāku prieku.
Minka pat izdomāja savu spēli. Mamma bija sagatavojusi vairākas glāzes ar dažādi “strukturētu” ūdeni. Minka gāja pie katras glāzes, paņēma mazu malku un tad apstājās pie tās glāzes, kas, šķiet, viņai garšoja vislabāk. Lāsma ar interesi vēroja savu gudro kaķeni un bieži vien izvēlējās dzert tieši no tās pašas glāzes.
Tā Minka, gudrā kaķene ar zaļajām acīm, iemācīja Lāsmai, cik svarīgi un garšīgi var būt veselīgs ūdens. Un Lāsma saprata, ka pat visvienkāršākās lietas var kļūt interesantas, ja tām pieiet ar ziņkāri un ar mīļa drauga piemēru. No tā laika Lāsma un Minka vienmēr dzēra ūdeni kopā, un abas bija veselas un laimīgas.
Andželina Antone
P.S. Un šeit ir mani ŪDENS PALIKTNĪŠI.