Vai zinājāt, ka smadzeņu daļa, kas atbild par mūsu pamatinstinktiem, var būtiski ietekmēt arī mūsu augstākās kognitīvās spējas? Šajā sadaļā mēs atklāsim, kā skaņu terapija iedarbojas uz šo noslēpumaino smadzeņu zonu – zemgarozu, un kā tas savukārt ietekmē mūsu spēju spriest, plānot un just empātiju.

Vairāk nekā gadsimtu neirozinātnieki ir pieņēmuši, ka smadzeņu prefrontālā daļa jeb pieres garoza ir atbildīga par cilvēka “augstākajām” spējām. Pie šīm spējām pieder spriešana, plānošana, dabisko impulsu kontrole, ilgstoša koncentrēšanās, abstraktā domāšana, lēmumu pieņemšana un spēja izprast citu cilvēku domas un jūtas. Šis uzskats ir stingri iesakņojies, jo prefrontālās garozas bojājumi bieži izraisa šo psihisko funkciju traucējumus. Neokortekss jeb jaunā garoza ir smadzeņu ārējais slānis, kas ir visattīstītākais cilvēkiem un ir atbildīgs par šīm sarežģītajām kognitīvajām funkcijām.

Tā kā bērnu psihiskie traucējumi bieži skar tieši šīs “augstākās” spējas, ārstēšanas metodes tradicionāli ir koncentrējušās uz prefrontālo garozu. Tomēr šīs pieejas ne vienmēr ir efektīvas, jo tās bieži vien fokusējas uz simptomu mazināšanu, nevis uz smadzeņu dziļāku dziedināšanu un problēmas patiesā cēloņa novēršanu.

Skaņu terapijas ceļš uz zemgarozu

Es piedāvāju citu perspektīvu, atklājot, ka skaņu terapija savu iedarbību sāk no smadzeņu zemgarozas daļas un pakāpeniski ietekmē prefrontālo garozu (neokorteksu). Turklāt esmu pārliecinājusies, ka skaņu terapijai ir potenciāls pārveidot smadzenes tādā veidā, lai tās darbotos efektīvāk un šīs pozitīvās izmaiņas būtu ilgstošas.

Viens no iemesliem, kāpēc skaņu terapija sākotnēji nav piesaistījusi plašu zinātnieku uzmanību, ir tas, ka smadzeņu struktūra, uz kuru tā galvenokārt iedarbojas – zemgarozas daļa –, joprojām ir salīdzinoši maz pētīta. Tā atrodas dziļi zem smadzeņu garozas, un šī anatomiskā novietojuma dēļ tā bieži tiek uzskatīta par primitīvāku smadzeņu daļu, kas ir atbildīga par instinktīvām reakcijām un pamata funkcijām.

Diemžēl šis priekšstats par zemgarozu kā mazāk sarežģītu struktūru ir maldīgs. Tam ir vairāki vēsturiski iemesli:

  • Pirmkārt, zemgarozas daļa atrodas smadzeņu dziļumā, un 20. gadsimta tehnoloģijas apgrūtināja piekļuvi šai smadzeņu zonai. Tāpēc bija sarežģīti veikt precīzus novērojumus un pilnībā izprast tās daudzveidīgo darbību.
  • Otrkārt, zemākajiem dzīvniekiem smadzenēm nav garozas (neokorteksa), un visas viņu smadzenes būtībā sastāv no zemgarozas daļas. Tā kā šiem dzīvniekiem nav tik sarežģītu kognitīvo spēju kā cilvēkiem, radās pieņēmums, ka arī zemgarozas daļa ir daudz vienkāršāka savā uzbūvē un funkcijās.

Evolūcijas gaitā smadzeņu garoza parādījās salīdzinoši vēlu un tika uzskatīta par “papildinājumu” senākām struktūrām, kas nodrošināja organisma izdzīvošanu. Tā kā dzīvnieki, kas parādījās vēlākā evolūcijas posmā un kuriem bija attīstīta smadzeņu garoza, šķita inteliģentāki, zinātnieki secināja, ka augstākās psihiskās funkcijas ir lokalizētas tieši garozā, kuru uzskatīja par dzīvo būtņu evolūcijas virsotni. Cilvēkiem ir visattīstītākā smadzeņu garoza, kas vēl vairāk pastiprināja šo uzskatu.

20.gadsimtā zinātnē dominēja stingras smadzeņu funkciju lokalizācijas koncepcijas, un lielākā daļa pētnieku uzskatīja, ka visas augstākās psihiskās funkcijas ir saistītas tikai ar smadzeņu garozu. Ja cilvēkam bija grūtības veikt sarežģītas garīgas darbības, cēlonis tika meklēts vienīgi smadzeņu garozā. Neirofiziologi balstījās uz kļūdainu pieņēmumu, ka, evolūcijas gaitā veidojoties jaunai struktūrai, tā vienkārši tiek pievienota vecajai un darbojas pilnīgi neatkarīgi no tās. Tomēr patiesībā, pievienojot jaunu struktūru, vecās struktūras aktīvi pielāgojas tās klātbūtnei. Jaunās struktūras ietekmē tās mainās, un tagad gan vecās, gan jaunās struktūras darbojas kopā kā sarežģīts un savstarpēji saistīts veselums.

Tomēr nesen veikti pētījumi ar dzīvniekiem un cilvēkiem pārliecinoši pierādīja šo savstarpējo ietekmi: smadzeņu garozai attīstoties un palielinoties tās izmēram, arī zemgarozas struktūras aug un pārveidojas, pielāgojoties jaunajām funkcijām. Pārliecība par smadzeņu garozas primāro nozīmi diemžēl noveda pie zemgarozas daļas nozīmīguma nepietiekamas novērtēšanas.

Mana ilgstošā pieredze darbā ar skaņu terapiju liecina, ka, iedarbojoties uz zemgarozas daļu, mēs tomēr varam panākt ievērojamus uzlabojumus arī augstākajās psihiskajās funkcijās, tādējādi pierādot šo dziļo un bieži vien nenovērtēto saikni starp smadzeņu dziļākajiem slāņiem un mūsu sarežģītākajām spējām.

Skaņu terapijas programma NeuroHarmonyDeep