Kāpēc dažas balsis, kas citus mierina, bērnam var šķist kā sāpīgs kliedziens? Kāpēc pasaule, kas citiem ir pilna ar skaistām melodijām un vārdiem, kādam var šķist kā kakofonija, no kuras gribas aizbēgt? Šajā rakstā mēs ielūkosimies sarežģītajā saiknē starp skaņu uztveri, smadzeņu atalgojuma sistēmu un bērna vēlmi runāt un veidot emocionālas saites.
Kad mēs paveicam kādu darbu, mūsu smadzeņu atalgojuma centrs aktivizējas un izplata neirotransmitētāju dopamīnu, kas rada patīkamu baudas sajūtu un tādējādi pastiprina mūsu motivāciju atkārtot šo darbību nākotnē. Kāds aizraujošs pētījums, izmantojot speciālu magnētiskās rezonanses tomogrāfu, atklāja pārsteidzošu saikni bērniem, kuriem ir grūtības ar runu: kreisās puslodes runas centri (kas apstrādā runas semantisko jeb tēlaino komponentu) un labās puslodes runas centri (kas ir atbildīgi par runas melodisko un emocionālo intonāciju) nebija pietiekami labi savienoti ar smadzeņu atalgojuma centru.
Bērns, kurš nespēj efektīvi savienot savus runas centrus ar atalgojuma sistēmu, nespēj gūt dabisku baudu no lasīšanas un runāšanas. Šī iekšējā “atalgojuma” trūkums var mazināt viņa motivāciju iesaistīties verbālā komunikācijā.
Es uzskatu, ka dopamīna trūkums smadzenēs var būtiski ietekmēt bērna spēju veidot dziļas un emocionālas saiknes ar saviem vecākiem vai citiem cilvēkiem. Leo Kanners, psihiatrs, kurš pirmais detalizēti aprakstīja autismu 1943. gadā, savos novērojumos norādīja, ka šādi bērni bieži šķiet vienaldzīgi pret cilvēka balsi un nerāda iniciatīvu runāt. Viens no viņa pacientiem pat neizrādīja nekādas izmaiņas sejas izteiksmē, kad viņu uzrunāja. Mūsdienās mums ir daudz labāka izpratne par to, cik milzīga nozīme ir balsij emocionālās saiknes veidošanā starp bērniem un vecākiem, un ka šī šķietamā vienaldzība pret balsi var liecināt par dziļākām neiroloģiskām atšķirībām.
Skaņu terapijas programma NeuroHarmonyDeep